Skaņākalna dabas parkā iestiepjas apmēram 3 km gara taka, kas aptver Salacas senlejas krāšņāko posmu ar smilšakmens atsegumiem, alām, avotiem un priežu mežaudzi. Dodoties pa taku, vari vērot tādus neparastus dabas veidojumus kā Vilkaču priedi, Velnakmeni, Eņģeļu alu, Sapņu trepes, Velna alu, Skābumbaļļu, Rūķu taku, Neļķu klintis, Velna kanceli un Skaņokalnu.
Neļķu klintis ir viens no Latvijas gleznainākajiem sarkanā smilšakmens atsegumiem, kas 20 m augstumā un 300 m garumā stiepjas gar Salacas labo krastu. Īpaši skaists skats uz klintīm paveras no Velna kanceles. Kādreiz uz klints sienas augušas baltas, smaržīgas smiltāja neļķes, no kurām cēlies klinšu nosaukums. 20. gs. 60. gados tās izrautas ar saknēm un uzskatītas par izzudušām. Savukārt Rūķu taka pauž strādīguma un gudrības ideju, ko simbolizē darbīgie ozolkoka rūķi un pūce Rūķu ozolā, bet Vilkaču priede ir neparasta ar saviem atsegto sakņu vijumiem, ar ko saistīti nostāsti par cilvēku pārvēršanos par vilkačiem.
Ne mazāk krāšņa ir arī Eņģeļu ala, kas savu vārdu ieguvusi klinšu arkveida atseguma dēļ, atgādinot eņģeļa spārnus. Atpazīstamākais parka objekts ir Salacas kreisajā krastā redzamā ap 20 m augstā Skaņākalna klints (Skaņaiskalns), kas dod spēcīgāko atbalsi Latvijā, klausītājiem atrodoties pie Salacas iepretī klintij, bet runātājam – noteiktās vietās laukuma vidū vai aizmugurē.
Atpūtas vieta pie Skaņākalna klints ir izcili piemērota arī laivotājiem.
Taka ir apļveida un tās iziešanai nepieciešams apmēram 2 h.